Neatkarīgi no suņa šķirnes, izmēra vai tā vecuma, dzīvē tiek sastapti izvēlīgie suņi, kuriem ir īpašas barības prasības, ieskaitot sauso barību suņiem. Un visus vieno tas, ka to īpašnieki ir izmēģinājuši jau nebeidzamu daudzumu sausās un mitrās barības, lai visbeidzot spētu piedāvāt sunim barību, kas tam ir piemērota, kā arī garšo. Bez pielietotajām pūlēm tiek iztērēti arī daudz līdzekļu. Rezultātā tiek pieņemts lēmums, ka labāk gatavot mājās gatavotu barību no rīsiem, dārzeņiem, burkāniem un kartupeļiem. Taču jau pēc pāris dienām vai nedēļām saimnieks atkal lauza galvu, ko lai piedāvā dažādībai, jo suns no bļodiņas izlasa gaļu, bet “veselīgos rīsus” atstāj bļodiņā. Un, protams, katrs informēts saimnieks zina, ka gaļa nav sabalansēta barība suņiem, gluži otrādi: šāda barošana ir nepietiekama… Nereti tiek veikti veterinārārstu izmeklējumi, lai atrastu iespējamo iemeslu tam, kāpēc dzīvnieks atsakās no sausās vai mitrās barības – par laimi, biežāk rezultāti netiek iegūti. Visumā prieks par labo vēsti, ka suns ir vesels, nav ilglaicīgs, jo problēma paliek... Taču ir cerība: “pakāpeniska ēdināšana” – problēmas risinājums!
Mums sākumā ir jāsaprot, ka suns sliktā ēdāja “karjeras” laikā no savas uzvedības un mūsu reakcijas ir “iemācījies” sekojošo:
1. Ja man nav noskaņojuma ēst savu barību, tad pats vēlākais – vakarā es saņemšu gardu kumosiņu, jo saimniece gribēs noskaidrot, vai es vispār ēdu vai esmu slims!
2. Tā kā saimniece uztraucas, ka es neko neēdu, rīt vai parīt es dabūšu kaut ko īpašu! Vajag tikai pietiekami ilgu laiciņu pagaidīt.. Tas var izklausīties nedaudz pārspīlēti, taču atspoguļo problēmas būtību! Tas nozīmē: jo vairāk mēs cenšamies, jo izvēlīgāks kļūst suns!!! Ļoti cilvēcīgi.. bet kā izkļūt no šī apburtā loka?
Tālāk seko vērtīgi padomi, kā ar pakāpenisku darbību palīdzību dažu dienu laikā “pāraudzināt” suni:
1. Augstas kvalitātes pilnvērtīgas barības izvēle, kas pārdodas mūsu zoo interneta veikalā. Noteikt barības diennakts normu (individuāla norma, tas ir daudzums, kas nepieciešams sunim, tas var būt mazāks, nekā norādīts uz iepakojums, un tas ir jānoskaidro izmēģinājumu ceļā).
2. Piedāvāt barību pēc stingri noteikta grafika 1 – 2 barības reizes (ieteicams pēc aktivitātēm, jo tad sunim rodas apetīte). Ja suns tūlīt nedodas pie barības, pēc 5-10 minūtēm aizvāciet trauku līdz nākošajai ēdienreizei! Neko vairs nedodiet! (Jebkurā gadījumā našķiem jābūt pavisam “niecīgiem” – lūdzu, saprotiet to burtiskā nozīmē! – un izmantot vienīgi atalgošanai par sasniegtiem rezultātiem, piemēram, komandu “sēdēt” vai “pie manis” izpildi).
3. Ja suns atkal sāk atteikties no barības, ir jāizrāda uzstājība. Arī dabā medniekam ne katru dienu izdodas iegūt ēdienu, tāpēc šādas gavēņu dienas – nav retums. Un pat, ja tas izklausās skarbi: neviens suns vēl nav nomiris no bada līdzās pilnai bļodai!
4. Pastāv maldīgs priekšstats, ka sunim nav vēlams dot vienu un to pašu barību, jo tas nevar ēst visu mūžu barību ar vienu un to pašu garšu.
Augstas kvalitātes pilnvērtīga barība suņiem, kas izvēlēta atbilstoši dzīvnieka vecumam un slodzei, optimāli nodrošina visas suņa vajadzības! Tāda paša rezultāta sasniegšanai, gatavojot barību mājās, ir ļoti precīzi jāaprēķina visu nepieciešamo vitamīnu, minerālvielu un mikroelementu daudzums. Daudzveidību nodrošina arī našķi…
5. Mums ir jāspēj iztēloties, ka mūsu sunim, kaut arī tas dzīvo mājas apstākļos jau ilgu laiku un mums ir kļuvis jau par ģimenes locekli, tomēr daudzējādā ziņā piemīt savu mežonīgo priekšteču vajadzības un uzvedība (pat piemīlīgais Jorkšīras terjers, kaut arī tas izklausās neticami). Mēs to nedrīkstam piemirst un mums tas jāņem vērā, barojot mūsu suņus ar sauso un mitro barību. Ja Jūs pakāpeniski pielietosiet šos padomus, Jūsu suns visticamāk sapratīs:
- ka barību piedāvā neilgu laiku;
- tas saņems kaut ko atkal vienīgi nākamajā barošanas reizē, ja barību neapēdīs uzreiz;
- ka starp ēdienreizēm ir nepietiekami našķu, lai ar tiem sātīgi paēstu;
- ka “badošanās” neveicina nekādu piekāpšanos no saimnieku puses.